Ko darīt ar “tautiskajiem sūdiņiem”?

Pēdējo gadu laikā nevar nepamanīt, ka latviešu amatnieki  pievērsuši  uzmanību latvju zīmēm un plaši izmanto tās saviem izstrādājumiem. Droši vien vieni no populārākajiem ir adītās apaļšalles un koka latviskās zīmes. Pirms, šķiet, kādiem 5-6 gadiem, pamanot pirmās raibās šallītes un koka zīmes Ziemassvētku tirdziņos, tās šķita kā pavasara bezdelīgas – likās, sācies kaut kas skaists, latviskums pēkšņi uzplaucis kā brīnumpuķe – sarkanas, zilas, zaļas, tumši un gaiši pelēkas šallītes, medaini mirdzoši koka auseklīši, ugunskrusti, jumji  un Dieva zīme. Patiešām – kaut ko tādu pirms gadiem 30 nebija iespējams iedomāties – ja nu vienīgi ļoti pārdrošos sapņos.  Protams, kā vienmēr ap kādu jaunievedumu, bija arī kritika – vai tad nu tā varot, mūsu svētos simbolus likt uz sadzīviskiem priekšmetiem, izniekot to spēku sīkumos. Gadskārtu tirgi nākuši un gājuši, šalles un koka simboli joprojām aizņem ievērojamu nišu latviešu amatnieku darinājumos, turklāt papildus klāt nākušas citas lietas – sadzīves priekšmeti ar iegravētām vai iededzinātām latvju zīmēm (piemēram, gaļas dēlīši, koka kārbiņas, rotaļlietas u.c.), citi adījumi (cimdi, zeķes), māla trauki utt. Nesen kāds uz ironiskiem tekstiem pretendējošs portāls pat publicēja rakstu par to, ka amatnieki saražo “sūdiņus”, uzliek latvju zīmi un pārdod par nesamērīgi lielu naudu. Raksts izraisīja diezgan lielu ažiotāžu sociālajos tīklos – vieni metās aizstāvēt latvju zīmju izmantošanu jebkur, citi pavīpsnāja un ironizēja, vēl citi, iespējams, aizdomājās – tiešām, kā tad ir? Vai neesam vēl pārsātinājušies ar suvenīriem un sadzīves priekšmetiem, kurus grezno latvju zīmes? Vai tiešām – kas par daudz, tas par skādi? Apmeklējot kārtējo Ziemassvētku  vai Lieldienu,  vai Miķeļdienas tirgu, vai lielo Brīvdabas muzeja gadatirgu, var likties, ka nu jau tiešām par traku un katrs otrais stends pilns ar latvisku simbolu izdaiļotiem priekšmetiem. Tomēr – tirgus ir tirgus, protams, tieši te var novērot kādas preces vai preču grupas koncentrāciju, bet pircēji  katrs ar savu ieguvumu dodas uz savām mājām – tepat Latvijā, Eiropā, vai vēl tālāk, pāri okeānam – un kopā ar viņiem pasaulē dodas arī šallīte, krūzīte vai kas cits, greznots ar kādu no skaistajiem latvju zīmju simboliem. Un tad jau tā proporcija ir savādāka – ASV vai Francijā reti varēs ieraudzīt tik ierasto apaļšallīti vienkārši tāpat, uz ielas, izskrienot pēc rīta kafijas. No vienas puses – protams, jebkādu simbolu izmantošanai piemīt nedaudz  noslēpumainības, gribot negribot jāaizdomājas par vēsturi, ticējumiem, mistiskām lietām. No otras puses – tirgus pats sevi regulē un pieprasījums nosaka piedāvājumu – ja jau patiešām “latvisko sūdiņu” būtu par daudz, droši vien amatnieki un mākslinieki uz to reaģētu un kaut ko savā piedāvājumā mainītu. Un vēl – jāatceras, ka visiem simboliem ir sava nozīme un ja kāds konkrēts simbols vai simbolu grupa nes veiksmi, laimi, panākumus – kāpēc gan to neizmantot? Protams, te vietā jautājums – vai zinām, ko katrs simbols nozīmē un kādos gadījumos jāpielieto?  Vairumā gadījumu gan pārdevēji paskaidro, kāda nozīme ir zīmēm, turklāt visas izmantotās zīmes ir labvēlīgas – veiksmi, panākumus, spēku nesošas. Un kuram gan no mums ikdienā nenoderētu mazliet vairāk veiksmes? Mazliet vairāk spēka? Neliels uzmundrinājums? Nenoliedzami – visiem, arī skeptiķiem un kritizētājiem – un  iespējams, tieši viņiem visvairāk, tāpēc varbūt brīdī, kad viss kaitina un tā vien gribas pateikt ko indīgu par “tautiskajiem sūdiņiem”, vienkārši  jāiet un viens tāds jānopērk.

Pērkonkrusts

Domājot par latviešu zīmēm, nenoliedzami viena no vispopulārākajām ir ugunskrusts jeb pērkonkrusts. Mūsu senču dievību hierarhijā Pērkons bija varenākā un stiprākā dievība, jo, atbilstoši dabas spēkiem, nekas no Latvijas dabas procesiem senajiem latviešiem noteikti nelikās iespaidīgāks un biedējošāks nekā pērkons. Jāatzīst, lai arī sevi – kā mūsdienu sabiedrību – uzskatām par civilizētiem un izglītotiem cilvēkiem, pērkona dārdi reti kuru atstāj vienaldzīgu arī tagad. Personīgi man pērkona negaisa laikā ir liela vēlēšanās ielīst kaut kur – šaurā peles alā, pagrabā, vannas istabā, sliktākajā gadījumā vienkārši – zem gultas. Domāju, ka diezgan daudzi jūtas līdzīgi, lai gan to nekad skaļi neatzīs. Vai kāds brīnums, ka tādējādi šī zīme tiek uzskatīta ne tikai par vienu no populārākajām, bet arī par vienu no enerģētiski spēcīgākajām zīmēm? Cik lasīts, ir vairākas versijas par zīmes izcelšanos – t.i., zīmes izskatu, man visloģiskākā šķiet versija par sākotnēji statisku zīmi – krustu, kuram iegriežoties kustībā, papildus parādās leņķī noliekti gali. Manuprāt, tieši tas ir pērkonkrusta vēstījums – dzīves, Visuma, dabas procesu kustības neapturamība, turklāt ar pozitīvu vēstījumu. Ja dabas procesi notiek, dzīve virzās savu gaitu, cilvēka mūžs rit atbilstoši, dabas spēkiem palīdzot, un pērkonkrusts simbolizē un piesaista laimi, enerģiju, dzīvessparu. Attiecīgi – tik spēcīga zīme aizsargā no visa ļaunā, tieši tāpat, kā dabā pērkona negaiss izlādē elektrisko spriegumu atmosfērā – visi taču esam izjutuši, cik spiedīgs, smags un biezs gaiss ir pirms pērkona negaisa un cik viegli un brīvi elpot pēc tam. Atbilstoši zīmes spēkam, agrāk tā plaši izmantota dažādos dzīves notikumos – zīme adīta cimdos un zeķēs, austa jostās, segās un villainēs, izšūta kreklos un iegriezta gultas galā, ticot, ka valkātājs vai gulētājs tiks pasargāts no visa ļaunā. Diemžēl šī skaistā, simetriskā, spēcīgā zīme piedzīvojusi arī sliktus laikus – pagājušā gadsimta sākumā tā ļoti iepatikās vispirms komunistiem, kas to noskatīja Krievijas pirmskristietības kultūrā (jo, līdzīgi senlatviešu simbolikai, arī senās Krievzemes iedzīvotāji  izmantoja dabas simbolus un zīmes, tai skaitā arī pērkonkrustu). Mūsdienās daudzi nezina, ka komunisti izmantojuši šo zīmi pat uz naudaszīmēm, un, ja 1920-to gadu sākumā pērkonkrusts nebūtu nomainīts uz sarkano piecstūru zvaigzni, tad vēsture piešķirtu pavisam citu nozīmi šim simbolam. Lai nu kā – viens no 20-tā gadsimta asiņainajiem režīmiem tomēr sabojāja pērkonkrusta reputāciju uz 60-70 gadiem, kas mūžības ritumā ir vien nieka mirklis, bet pietiekami ilgs laiks cilvēka dzīvē. No sirds iepriecina tas, ka nu jau vairākus gadus varam vērot pērkonkrusta atgriešanos ikdienā – adījumos, audumos, dažādos grafiskajos ornamentos uz sadzīves priekšmetiem. Starp citu, šis lauciņš ir ļoti plašs – sākot no mazām nozīmītēm līdz pat ornamentiem uz auto. Droši vien pērkonkrustam (citās kultūrās savādāk sauktam) – kā jau enerģētiski spēcīgai zīmei – daudzos gadu simtos vai pat tūkstošos bijis ne viens vien gadījums, kad varaskāri tirāni iekārojuši šo simbolu, acīmredzot vēlēdamies iegūt paša Pērkona spēku. Gribētos ticēt, ka šai zīmei tiešām piemīt spēks, kas kalpo tikai pozitīvam nolūkam un šīs varas ņēmušas tādu pat galu kā nacisti un komunisti. Tieši tāpēc vajadzētu ieadīt kādu pērkonkrustu dēla zeķēm un izšūt meitas šallītē – lai aizsargā un attīra no visa ļaunā, lai pasargā dzīves ceļā un vienmēr – tāpat kā dabas procesos – lai viss notiek, lai ir kustība un līdz ar to arī attīstība.

Baltu zīmes: zīmēšana un lietošana

Nu jau esam piemirsuši laikus, kad latviskās zīmes un rotājumus varēja apskatīt tikai kādā muzeja vitrīnā, ikdienā – ne sadzīves priekšmetos, ne rotās, ne interjera dizainā neko tādu redzēt nevarēja. Šobrīd šim ilgajam laikam esam pāri un šobrīd zīmes redzam visapkārt – ir ļoti daudz dažādu preču, ko rotā baltu zīmes – rotas, adītas šalles, zeķes, dūraiņi, trauki, somas, mobilo telefonu maciņi, kleitas, t-krekli un vēl, un vēl, visu pat nevar uzskaitīt. Zīmes ir skaistas, simetriskas, tās rotā un piedod īpašu eleganci jebkuram priekšmetam. Tomēr jāsaprot, ka baltu zīmes – tas nav tikai skaistums vai saikne ar pagātni, senču zīmējumi, bet nopietni simboli, kuros ielikta noteikta nozīme un attiecīgi – enerģija. Gribot negribot jāaizdomājas – vai pareizi tos izmantojam? Šobrīd esmu pilnīgi pārliecināta tikai par vienu – materiālam, uz kura zīmēta, ieadīta vai ieausta baltu zīme, jābūt pēc iespējas dabiskākam. Plastmasas aproce ar Laimas zīmi izskatās skaisti un koši, bet diez vai zīmes enerģija spēs pilnībā darboties bez kāda no dabas elementiem – zemes (stikls, māls), koka, vilnas vai augu valsts elementiem. Brīnišķīgi izskatās zīmes linu kleitās, kokā griezti baltu simboli, no Latvijas aitu vilnas adītas šalles, cepurītes, zeķes, eleganti un grezni ir no pērlītēm austi mauči jeb pulsa sildītāji baltu zīmju rakstā. Protams, arī amatnieki par šo precēm pievienoto vērtību vēlas arī papildu samaksu, tādējādi sadārdzinot preces cenu, ko daudzi nevar atļauties. Var jau oponēt, ka laba manta nemaksā lēti un katru dienu nepirksim, piemēram, linu kleitu ar baltu zīmi vai adītu šallīti un cepuri, izmargotu rakstiem. Vēl variants ir – iepatikušos lietu izgatavot pašiem, ja tas, protams, ir iespējams. Šādā gadījumā priekšmetam būs pavisam cita vērtība un enerģētiskā līmenī viss darbosies visstiprāk, jo būsiet pats savām rokām radījis kaut ko unikālu tikai un vienīgi sev. Te arī atbilde, ko darīt, ja nav līdzekļu kaut ko nopirkt, nav iespēju un prasmju pašam ko pagatavot – pašu zīmi, ko kārojas, katrs patiešām var uzzīmēt pats, tam nevajag ne lielus ieguldījumus, ne īpašas prasmes. Arī izmēram nav nozīmes, jo  simbola spēks, aizsargājošā iedarbība nenāk no lieluma, pietiek ar nelielu zīmi. Zīmējumam jābūt gana lielam, saskatāmam, līnijas jāvelk pēc iespējas taisnākas un ar vienu rokas vilcienu. Ja esam izlēmuši tā darīt, atliek daži jautājumi – uz kā zīmi zīmēt, ar ko un kādā krāsā. Ja zīmi nezīmē uz paša priekšmeta, tad var to darīt uz papīra. Uzskata, ka Baltu zīmes strādā caur Zemes enerģiju, savāc enerģiju gan no visām četrām debespusēm, gan pašas Zemes, tāpēc labāk zīmēt uz Zemes krāsu papīra – dzeltena, gaiši brūna, oranža vai zaļa papīra. Arī krāsa jāizvēlas atbilstoša vēlmēm – vai nu zelta, vai sudraba krāsa, bet zīmēm, kas ir sevišķi spēcīgas un kuru spēcīgā enerģija mums vajadzīga, jāizvēlas sarkanā krāsa, jo tā ir enerģētiski visspēcīgākā krāsa. Jāatceras gan, ka ir zīmes, kuru pareizai zīmēšanai nepieciešami arī citi papildu nosacījumi – piemēram, aizsardzībai pret lietuvēnu jāzīmē t.s. lietuvēna krusts – tas jādara enerģētiski spēcīgā laikā, vislabāk vasaras saulgriežos, zīmējot jābūt vienam un jādomā pozitīvas domas. Man gan liekas, ka jebkura zīme jāzīmē vienatnē, jo tikai tā vislabāk var koncentrēties gan uz pašu zīmēšanas procesu, gan uz domām par to, ko tad īsti vēlamies no šīs zīmes, kādu paši savu enerģiju tur sākotnēji ieliekam.

Baltu zīmes vīriešiem

Baltu zīmes ir lakoniskas un skaistas savā simetriskumā, līnijās, it kā vienkāršībā. It kā vienkāršībā – jo patiesībā zīmes ir daudzslāņainas un ne vienmēr uzreiz izprotamas un reizēm pat atpazīstamas. Ir raksti, kas veidoti no zīmēm, kuras it kā noslēptas – te nav zīme pilnībā, te viens lociņš pazudis, te līklocis nav uzvilkts līdz galam. Šādai noslēpumainībai ir divas galvenie iemesli: viens ir bailes no baltu zīmju stipruma –  daudzas varas ir mēģinājušas iznīdēt jebko, kas pat attāli līdzinās zīmēm; un otrs iemesls – ja zīme nav domāta skaistumam, bet tai ir konkrēts uzdevums, tad bija būtiski šādu zīmi paslēpt, zīmēt vai darināt vietās, kuras neredz sveša acs, un arī nēsājot paslēpt drēbēs vai ieslēpt citu zīmju rakstā, kā saka, noslēpt oli oļainā pludmalē. Sevišķi tas vērojams zīmēs, kas vairāk domātas vīriešiem, jo šīm zīmēm droši vien primārais uzdevums nebija skaistums, rotāšanās, kā tas neapšaubāmi ir daudzām zīmēm sieviešu ornamentos. Zīme, kas noteikti ir tipiska vīriešu zīme, ir Jāņu zīme. Jāņi, jeb vasaras saulgrieži, ir baltu Debesu mīta galvenais notikums.  Ziemas un vasaras saulgrieži sākotnēji nozīmēja ne vien izpriecu, ugunskurus un šašliku, vai noteiktu kalendāra brīdi vai lauku darbu iedalījumu, bet mistisku brīdi, kad Saule ir visaugstākajā punktā virs zemes. Saule ir veikusi savu ceļu gaismas kalnā, un tas ir vīrišķā spēka, aktivitātes un auglības augstākais punkts, kas dabā izpaužas kā pats vasaras vidus. Tātad – Jāņu zīme tā valkātājam palīdzēs, stiprinās raksturu, tā ir vīrišķā spēka, aktivitātes un auglības simbols. Ļoti noderīga ir Mēness zīme – tā noder vīrietim visos laikos. Mierīgi strādājot tīrumā, zemnieks zināja, ka Mēness ietekmē un veicina augšanu, ka ir augošs un dilstošs Mēness un kas kurā Mēness fāzē jādara, kādi darbi veiksies un padosies un kādi – nē. Mēnesi uzskata arī par karavīru sargātāju un ar Mēness zīmēm ir rotāti karavīru apģērbi un rotaslietas. Iespējams, šādu lomu Mēness izpelnījies tāpēc, ka ir tāds, ja tā var teikt, cilvēcīgāks un maigāks par citiem Debesu iemītniekiem – visuspēcīgo un dedzinošo Sauli, varenajām Zvaigznēm, kur nu vēl par dārdošo Pērkonu. Runājot par Pērkonu – ja nepieciešama papildu aizsardzība vai spēks, noderēs Ugunskrusts jeb Pērkona krusts – tā ir enerģētiski ļoti spēcīga zīme, lai gan iespējams, ka šo zīmi jāpanēsā ar pārtraukumiem, visu laiku nēsāt to būs pārāk grūti. Runājot par vīriešiem piemērotām zīmēm, protams, jāpiemin Ūsiņa zīme – grafiski skatoties, tā sastāv no divām Mēness zīmēm. Ūsiņa zīme simbolizē pavasari, saules zirgus, kuri velk Sauli debesu kalnā. Ūsiņš ir izteikts zirgu aizbildnis, šķiet, to zina visi, arī tie, kas par baltu zīmēm sevišķi neinteresējas. Vēl ir viena zīme, kas noderētu un būtu nepieciešama vīriešiem, ir Zalkša zīme  – gudrības simbols, dzīvības un enerģijas zīme, kas ļauj ar prātu izprast, kas dzīvē vajadzīgs. Tā lieti noderētu jauniešiem, kas domā par savu ceļu dzīvē un nespēj izvēlēties, vai arī šaubās un svārstās starp vairākiem variantiem. Zalktis simbolizē gudrību un zintniecību, un Zalkša zīmi mēdz pieskaitīt Māras zīmju grupai, bet Māra ir materiālās pasaules – sieviešu pasaules dievība un šī zīme daudz izmantota sieviešu rotās un ornamentos. Tomēr baltu zīmes neiedalās sievišķajās un vīrišķajās ļoti strikti – iespējams, nēsājot zīmi, kas ir pilnīgi neatbilstoša, nēsātājs to sajūt.

Baltu zīmes un gadskārtas

Mūsu senči atstājuši ļoti bagātu kultūras mantojumu mutvārdu formā – tautasdziesmas, teikas, sakāmvārdi, pasakas. Ne mazāk ietilpīgs ir mantojums grafiskā formā – zīmēs. Tagad šķiet neticami, ka šāda kultūras bagātība varēja rasties lakos, kas mūsdienu cilvēkam šķiet necivilizēti un briesmīgi, un vēl jo vairāk – kā to visu varēja saglabāt daudzu paaudžu laikā, ja nebija nekādu iespēju ne tikai elektroniskiem ierakstiem, foto fiksācijai vai vienkāršai rakstu valodai. Mūsu senči dzīvoja ne tikai, kā tagad moderni teikt, saskaņā ar dabu – viņi īstenībā bija dabas sastāvdaļa. Cilvēka mūža notikumi tika skatīti ciešā saistībā ar dabas ritiem – piedzima cilvēks, uzausa saule, parādījās gaisma, saule veica savu dienas gaitu, vakarā norietēja un iestājās tumsa, atnāca nāve. Vēl zīmīgāka ir cilvēka mūža gājuma posmu salīdzināšana ar gadalaikiem – pavasaris – dzīvība, viss mostas, visapkārt čum un ņudz jaunas dzīvības, viss zaļo, atplaukst un atdzīvojas; vasara – spēki pilnbriedā, dzīvība plūst pilnā sparā, viss ir iespējams; rudens – sāk ienākties dzīves augļi, nav vairs jāskrien un jācīnās, nu var gaidīt iesētās ražas augļus; ziema – klusais periods, kad laiks atcerēties pavasari, papriecāties par vasaras atmiņām, izmantot rudens ražu, pārlaist ziemu un gatavoties jaunam gaismas posmam, jaunam pavasarim, jaunai dzīvībai. Tieši tāpat norit arī cilvēka dzīve – bērnība, kad viss šķiet tik īsts, tik jauns, tik spēkpilns, jaunība – laiks, kad realizēt savu potenciālu, kad esi tik spēkpilns un varošs, un šķiet, ka visa šī pasaule radīta tieši tev; rudens, kad var atpūsties, baudīt sava darba augļus, vētīt graudus no pelavām un atstāt mantojumu nākamajām paaudzēm; visbeidzot, ziema – miers, tumsa, aukstums, nāve. Un pāri visam – dziļa ticība, ka pēc tam atkal būs pavasaris un vasara, atgriezīsies gaisma un dzīvība turpināsies. Par cilvēka mūžu un gadskārtu ritmu ir simtiem dainu, nostāstu, teiku un pasaku, kuras senči pārstāstīja no paaudzes paaudzē, aizveda uz otru Latvijas nostūri un bagātināja ar jauniem notikumiem, jaunām niansēm, jaunām krāsām. Tas nozīmē, ka cilvēka mūža ritums ir nemainīgs, tāpat kā dabas riti, bet stāstījums par tiem ir ļoti daudzveidīgs, bagāts niansēm un notikumiem. Kā gan atsijāt nebūtisko, kā atstāt nākamībai koncentrētu, īsu vēstījumu, ko nevar pārprast vai nepareizi iztulkot? Atbilde ir vienkārša – tās ir zīmes. Vienkārši simboli, kas nozīmē tieši konkrētu lietu, bez apraksta, bez niansēm, bez personīgā ieguldījuma. Un tas ir tik vienkārši – piemēram, Saules zīmes apzīmējumi visi ir apaļi priekšmeti, jo tas ir galvenais Saules raksturojums – Saules kustība debesīs. Pats vienkāršākais apzīmējums Saules zīmei ir parasts, ar vienu rokas vilcienu uzvelkams aplis. Šīs zīmes atvasinājumiem tieši tāpat – aplis un rotājums – puķes, staru formā, jo Saule taču rotājas, Saule ir dzīvība, Saule veic apaļu loku debesjumā un visās gadskārtās, ziemai sākoties, dodas atpūsties un pavasarī atgriežas. Atbilstoši gadskārtu skaitam – četras – Saules raksts ļoti bieži ir četrstūrains vai arī šis četrstūris ir paplašināts, ievērojot ģeometriju un simetriju. Tāpat arī citas zīmes vienkāršā un lakoniskā veidā izsaka parādības būtību – piemēram, Dieva zīme parasti tiek attēlota kā trijstūris vai kāsis, kura smaile norāda uz augšu, uz debesīm, simbolizējot debesu spēku, gaismu un mūžīgo tiekšanos augšup kā pasaules jumtu, zem kura visi dzīvojam. Dieva zīmi mūsu senči izmantojuši daudz un dažādos sadzīviskos priekšmetos un lietās – kaut vai māju jumtu formā, turklāt Dieva zīme ir ļoti daudzu citu zīmju pamats vai sastāvdaļa.

Baltu zīmes: sievietēm

Nu jau vairākus gadus arvien vairāk ikdienā un sadzīviskos priekšmetos tiek izmantotas latviskās zīmes – ieadītas šallēs, cepurēs un cimdos, uzdrukātas kleitām, krekliņiem, ieaustas audumos, pērļotas, iekaltas aprocēs un auskaros, un pat tetovētas. Protams, zināmā mērā tā ir modes lieta, jo šādi izstrādājumi ir ļoti populāri nu jau vairākus gadus, zīmes ir lakonisks, atturīgi ziemeļnieciski skaistas un lakoniskas, bet  jāatceras, ka katrai zīmei ir arī sava nozīme un dziļāka jēga. Ir spēka zīmes, kas dod spēku, enerģiju, ir aizsardzības zīmes, ir zīmes, kas palīdz sievietēm un zīmes, kas domātas vīriešiem.  Laikam jau vispopulārākā zīme, kas izmantota gan sieviešu rotaslietās, gan apģērba rotāšanai, gan pūru darinot, ir Saules zīme. Saules zīme, centrālais  debesu spīdeklis, latviešu folklorā ir spēcīgs Saules gaismas simboliskais attēlojums. Saule nozīmē nepārtraukto dzīves kustību, dzīvības ritējuma harmoniju, gaismas uzvaru pār tumsu. Liela nozīme Saules simboliem ir arī godos, sevišķi kāzās, tādējādi novēlot jaunajam pārim saules mūžu. Mūsu senči bijuši ļoti praktiski cilvēki un praktiskiem, materiāliem jautājumiem pievērsuši lielu uzmanību. Kā Dieva materiālā dzīves izpausme noteikti ir dievība Māra, attiecīgi – Māras zīmes, kas vistiešāk saistītas ar auglību, uguni, māju un pavardu. Māra pārvalda visu materiālo pasauli, un kas gan ir pavarda kūrējas un sargātājas, maizes cepējas un mājas saimnieces? Protams, sievietes. Daži Māras krusta pielietojumi ikdienas dzīvē ir tik ierasti un tā iedzīvojušies, ka reizēm pat neatceramies to īsto izcelsmi. Piemēram – maizes cepējas vēl šobaltdien uz maizes klaipiņa, pirms to laida krāsnī, uzvilka Māras krustu vai Māras krustu krustu, un vakarā šādu krustu ievilka pavarda pelnos, lai uguns ar Māras svētību neizdziest līdz rītam. Ar Māras krustu tika sargāta materiālās labklājības pamatu pamats – mājas un maize. Būtībā katra lieta, kam simboliski tika uzvilkts Māras krustu krusts, tika ziedota Mārai, saņemot pretī svētību, drošību un palīdzību. Māras krusts īpaši der sievietei, palīdz viņas sūtības īstenošanai, ir laimes un mīlestības zīme, tāpat arī aizsargā nēsātāju no ļauniem gariem un sliktām enerģijām. Savukārt Austras zīme ir vairāk precētu sieviešu simbols, ja tā var teikt, jo tā ir diezgan nopietna un pienākumu uzliekoša zīme, kas aizsargā visu dzimtu, liek domāt par ģimeni un dzīvi. Austras koks attēlo latviešu dzīves uzskatu par pasaules uzbūvi – koka saknes simbolizē pazemes pasauli, stumbrs – vidus pasauli – t.i., vietu, kurā dzīvojam, bet lapotne simbolizē debesu pasauli, garīgo pasauli, uz kuru visiem būtu jātiecas. Tā kā zīmēm ir daudzslāņaina simbolika, tad Austras koku var uztvert arī kā mūsu pagātni, tagadni, nākotni, vai – kā mūsu senčus, mūs pašus, mūsu bērnus. Savā ziņā līdzīga ir arī Akas zīme, kam arī ir gan pasaulīga nozīme –  Akas zīmē savienojas augša ar leju, debesis ar pazemes ūdeni, pasaules pamats ar pasaules jumtu, tomēr tā ir arī ģimenes zīme, kas sargā ģimeni, palīdz sakārtot attiecības ģimenē, veicina arī garīgo izaugsmi. Šo zīmi var piekārt istabā, kur pulcējas visa saime, šādi veidojot labu mājas enerģētisko lauku. Citas zīmes, atkarībā no to nozīmes un enerģētiskā spēka, var nēsāt vai nu visu laiku – turklāt, jo tuvāk ķermenim zīmi nēsā, jo lielāks tās spēks, vai arī nēsāt kādu laiku un tad pārtraukt, jo iedarbība var būt pārāk spēcīga.

Baltu zīmes: Lielvārdes josta

Šobrīd baltu zīmes ap mums ir ikdienā – ar tām rotāti sadzīves priekšmeti, tās ir rotās, apģērbos, apkārtējās vides grafiskajos elementos. Jāsaka gan, ka ne visi cilvēki interesējas par šīm zīmēm un spēj tās atpazīt, ir diezgan daudz ļaužu, sevišķi nelatviešu, kam nav ne mazākā priekšstata par to, kas ir baltu zīmes, kam tās domātas, no kurienes nāk un kāds spēks tajās iekodēts. Tomēr arī no šī neko nezinošo cilvēku pūļa ir neliela daļa tādu, kas ir dzirdējuši vai spēj atpazīt tādu fenomenu mūsu kultūras mantojumā kā Lielvārdes jostu. Kas tad īsti ir Lielvārdes josta? Lielvārdes josta pēc savas būtības ir tradicionāls latviešu tautastērpa elements, kā jostām pienākas, tā var būt līdz 3 m gara un ir apmēram 10 cm plata rakstaina austa josta. Tradicionāli izmantotais materiāls – vilnas dzija un lins, krāsas – sarkans un balts, kam vidū vai malās var būt ieausts arī zaļš, zils vai violets pavediens. Lai gan Lielvārdes josta daudziem asociējas ar visu Latvijas teritoriju, šī josta, kā liecina arī pats nosaukums, vēsturiski bijusi izplatīta Lielvārdes apkārtnē – tātad Jumpravas, Kastrānes, Krapes, Lauberes, Lēdmanes, Rembates un Meņģeles pagastos. To, ka jostas raksti ir ļoti seni, apliecina kaut vai tas, ka ļoti līdzīgi ornamenti šādās krāsās sastopami arī Ziemeļkrievijas tautu tērpos un sadzīves priekšmetos – dvieļu rotājumos, kreklu izšuvumos, arī adījumos – cimdu, zeķu rakstos u.c. Lielvārdes josta, tāpat kā citi latviešu etnogrāfiskie materiāli, pastiprināti sākta pētīt salīdzinoši sen – jau 19-tajā gadsimtā. Jāsaka, ka nav tādas vienas Lielvārdes jostas ar pilnīgi precīzu un nemainīgu rakstu. Katra audēja rakstus variēja, pievienoja savas interpretācijas, būtībā radot savu variāciju par Lielvārdes jostas tēmu. Mūsdienās tieši tāpat – izmantojot dažas populārākās Lielvārdes jostas, amatnieki šo rakstu iestrādā savos izstrādājumos. Piemēram – tik ļoti modernā apaļšalle arī īstenībā ir fragments no Lielvārdes jostas. Etnogrāfi un seno simbolu pētnieki Lielvārdes jostas rakstus ir atzinuši par vienu no pasaulē bagātākajām un sarežģītākajām ģeometrisko rakstu sistēmām, saskatot līdzību ar pasaules seno tautu rakstiem. Kas tad ieausts šajā slavenajā jostā? Baltu zīmes neatkārtojas, tās neveido raportu, tās it kā pāraug no vienas otrā, transformējoties arvien jaunās un jaunās variācijās. Jostas raksti sākas ar materiālo pasauli – Māras zīmes, zeme, ūdens, tad pāriet uz Debess zīmēm – Mēness, zvaigznes un Dieva zīme. Jostā ir redzamas Jumja zīme, Ūsiņa zīme, Zalkša zīme, Māras krusti, Dieva zīme, Auseklis un citas zīmes. Zīmes aužot audēju vidū agrāk dēvētas par ozolu, ozollapu, saulīti, puķīti, rozīti, lāča pēdu, labirintu, ceļu, ziedu pļavu, zvaigžņu debesīm utt. Runā, ka nav nevienas zīmes, kas nebūtu ietverta Lielvārdes jostas sarkanbaltajā rakstā. Manuprāt, Lielvārdes jostas uzdevums ir piesaistīt cilvēku uzmanību, likt domāt, pētīt, ieskatīties sevī un saprast kaut ko svarīgu pašam priekš sevis, un tas nekas, ka paša izziņas ceļš nebūt nevedīs turpat, kur zinātnieku pētījumi un etnogrāfu skaidrojumi. Iespējams, tas arī ir iemesls, kāpēc Lielvārdes josta ir tik populāra un asociējas ar Latviju pat tiem cilvēkiem, kas īpaši neinteresējas ne par kultūru, ne vēsturi. Apliecinot Lielvārdes jostas nozīmīgumu, tās raksti tiek izmantoti valstiski svarīgos pasākumos – piemēram, Lielvārdes jostas fragments tika izmantots Latvijas Bankas izdotajās Latvijas naudaszīmēs – latos.

Baltu zīmes: aizsargājošās

Bieži vien, skatoties uz baltu zīmēm, cilvēku prātos sarosās visai dažādas domas: gan filozofiskas, gan pētnieciskas, gan garīgas un apcerīgas, bet praktiskākas dabas cilvēkam interesē – kur praktiski konkrēto zīmi var pielietot un kā tas jādara. Diemžēl kari un okupācijas ir krietni iznīcinājuši latvisko dzīvesziņu – zināšanas, ko no vecākiem un vecvecākiem pārmantoja bērni un bērnubērni, zudībā gājušas gan simtgadīgās lauku sētas, gan sadzīves un saimniecības priekšmeti, kas tika rotāti ar zīmēm ne tikai skaistumam, bet arī aizsardzībai pret dažādiem ļaunajiem spēkiem – lietuvēnu, laupītājiem, zagļiem un dabas stihijām. Ir arī daudzi, kas veic noteiktas darbības, zīmē zīmes vai ko tamlīdzīgu, zina, ka tā darījuši senči, bet vairs nezina, kāpēc tieši tā, kāds skaidrojums veiktajām darbībām. Piemēram, arī es visu mūžu esmu zinājusi, ka pret visādiem ļaunajiem spēkiem, raganām, lietuvēnu utt. palīdz pīlādža zars – to vienmēr piesprauda pie saimniecības ēkām, pīlādža zaru ielika arī slotā istabu vai pagalmu slaukot. Jāatzīst, tikai nesen uzzināju, kāpēc pīlādzis ir tik īpašs – izrādās, tāpēc, ka pīlādžogas galā ir krustiņš. Starp citu, tāpat kā kadiķogai, jo arī kadiķis ir lietots tādiem pat mērķiem, kā pīlādzis. Tātad – krusts, kas ir senākā, izplatītākā, iedarbīgākā aizsardzības zīme. Turklāt tas nav kristīgās baznīcas krusts, bet daudz senāka zīme, kas simbolizē pasauli – proti, Dievs ir radījis debesis – vertikālu līniju un zemi – horizontālu līniju, tad to savienojis – tā arī tapusi krusta zīme. Jāatceras, ka vertikāle – kustība uz augšu, uz dievišķo – simbolizē vīrišķo enerģiju, savukārt horizontālā līnija – sievišķo enerģiju. Kā tas izskatās dabā, var redzēt nemitīgi – apvārsnis kā horizontālā līnija un, piemēram, Mēness atspulga vertikālais ceļš jūrā – tā arī ir mūsu pasaule. Šāds krusts – vertikālā un horizontālā līnija – ir statiskais jeb nedzīvais krusts, tas simbolizē vienu konkrētu stāvokli, situāciju, kurā nekas nemainās. Lai rastos dzīvība, nepieciešama kustība – iegriežot šo statisko krustu, iegūstam slīpo, dinamisko krustu. Statiskās formas zīme veicina aizsardzību, dinamiskās zīmes dod kustību, dzīvību, attīstību. Senajiem latviešiem maģiskais skaitlis bija deviņi, bieži izmantoja arī skaitli trīs, kas ir devītnieka sastāvdaļa, tāpēc, zīmējot aizsardzības zīmes – piemēram, slīpo krustu – zīmēja deviņus vai trīs krustus, jo tas pastiprināja aizsardzības spēku. Savukārt visstiprākā baltu aizsardzības zīme noteikti ir lietuvēna krusts – tas sargāja mājas, klētis, cilvēkus un lopus. Šī jau bija sarežģītāka aizsardzība, jo zīme bija jāuzvelk ar vienu rokas kustību, pabeidzot tajā pašā punktā, kur sākts, turklāt tas jādara vienatnē un piemērotā brīdī – piemēram, ziemas vai vasaras saulgriežos. Lietuvēna krusta stiprums savukārt bija atkarīgs no tā zaru skaita – šai zīmei var būt pieci, seši, septiņi, astoņi vai deviņi zari. Zīmes iedarbību pastiprina arī tas, ja zīmētājs zīmēšanas procesa laikā domā labas, gaišas domas. Lietuvēna zīmi vilka uz priekšmeta, kuru gribēja pasargāt – tā bija māja, klēts, stallis, mūsdienās droši vien arī mašīna. Ir lasīts, ka var pasargāt sevi – spokošanās vai līdzīgā gadījumā – lietuvēna krustu uzvelkot sev priekšā ar acīm, bet tas varētu būt visai grūti bez iepriekšēja treniņa. Un vēl jāpiemin ļoti skaista zīme – Mēness krusts, kam vidū ir aplis vai četrstūris, bet tam apkārt četri mēness ragi. Arī šī zīme ir sargājošā zīme, turklāt tā ir arī ļoti skaista un daudz izmantota kā dažādu ornamentu sastāvdaļa.

Austras koks

Mūsu kultūrvēsture ir bagāta ne tikai ar mutvārdu daiļradi – dainām, teiksmām, pasakām un sakāmvārdiem, bet arī ar simboliem – zīmēm, kuras noteikti satur tādu pašu informāciju, tikai lakoniskā un koncentrētā formā. No vienas puses – tas ir labi, jo uz bērza tāss ritulīša var uzzīmēt visas galvenās zīmes, kamēr, piemēram, dainu apzināšana un pierakstīšana ir daudzu gadu rūpīgs darbs. No otras puses – zīmju apslēptā informācija ir jāspēj nolasīt un jāspēj arī saprast. Zīmju simbolisms ir daudzslāņains,  zīmēm ne tikai pašām ir dažādas nozīmes, tās var savienoties ar kādu citu zīmi vai tās daļu un radīt jaunu nozīmi. Vienkāršā – it kā vienkāršā, protams – grafika sevī slēpj filozofiskus jēdzienus, informāciju par pasaules uzbūvi, par pasaules kārtību. Visspilgtāk to var redzēt Austras kokā. Koka galvenās sastāvdaļas – saknes, stumbrs, galotne – precīzi atbilst mūsu senču uzskatam par pasaules uzbūvi: koka saknes – pazemes pasaule; stumbrs – vidus pasaule, kurā dzīvojam mēs – cilvēki, kā arī dzīvnieki un citas dzīvas būtnes; savukārt koka galotne – tā ir debesu jeb garīgā, dievišķā pasaule, uz kuru mēs visi tiecamies. Austras koka lapas teikās un pasakās aprakstītas kā darinātas no sudraba, saknes – no vara, bet galotne – no zelta, turklāt parasti Austras koku vizualizē kā ozolu. Tomēr būtu vienkāršoti šādu elementu asociēt tikai ar viena veida skaidrojumu. Tāpat kā citas zīmes, arī Austras koks simbolizē arī citas pasaules kārtības lietas: piemēram, tas ir arī dienas rituma simbols – galotne – rīts; stumbrs – diena un saknes – vakars; vai arī simbolisks cilvēka dzīves ritums. Vēl viena nozīme noteikti ir laika ritums – mūsu pagātne, tagadne un nākotne, un arī dzimta – mūsu senči, mēs paši un mūsu bērni. Austras kokam ir vēl arī citi nosaukumi – Saules koks, Pasaules krūms, Pasaules koks, Ozoliņš, Dižais krūms. Attēlojot Austras koku, tas ir simetrisks, no vidusdaļas ejošie zari aug gan uz leju, gan uz augšu. Ģeometriskā zīme forma parasti ir trijstūris, bet atkarībā no zīmes papildinājumiem tai var būt arī kvadrāta vai taisnstūra forma, turklāt atkarībā no ornamenta pielietojuma var būt vairāk uzsvērta vai nu galotne, vai vidus daļa, vai arī saknes. Austras koks ne tikai sniedz apjomīgo un daudzslāņaino informāciju, bet palīdz arī vidus pasaules praktiskajās gaitās – cilvēkam dod spēku un padomu, sargā dzimtu un ģimeni, veicina garīgo attīstību. Tā kā zīme nav sevišķi pateicīga ātrai zīmēšanai, pie tās attēlošanas jāpiestrādā vairāk, nekā pie citām. Jāizdomā kompozīcija, jāizdomā, ar kādām vēl zīmēm papildināsim z;imi, kuru daļu no trim rotāsim vai izcelsim vairāk, un tad šī iecere arī jārealizē. Ar Austras koku rotāja villaines, sadzīves priekšmetus – piemēram, bērna šūpuli, šī zīme lieliski rotāja telpas, vienlaikus gan greznojot apkārtējo vidi, gan sniedzot informāciju, gan arī enerģētiskā līmenī dodot spēku un padomu, arvien liekot domāt par garīgo izaugsmi un cenšoties iet šo ceļu. Baltu zīmēm kļūstot arvien populārākām, daudzi jaunieši tās izmanto arī kā tetovējumus – manuprāt, Austras koks ir viens no populārākajiem tetovēšanas zīmējumiem, jo, lai saprastu, ka uztetovēta Māras zīme, vai Dieva zīme, tā jāpazīst, bet Austras koks ar savu neparasto skaistumu uzrunā jebkuru cilvēku – gan zīmju un simbolu pazinēju, gan vienkārši estētu, kas apbrīnos šo zīmi tikai kā skaistu līniju un ziedu virknējumu.