Baltu zīmes un gadskārtas

Mūsu senči atstājuši ļoti bagātu kultūras mantojumu mutvārdu formā – tautasdziesmas, teikas, sakāmvārdi, pasakas. Ne mazāk ietilpīgs ir mantojums grafiskā formā – zīmēs. Tagad šķiet neticami, ka šāda kultūras bagātība varēja rasties lakos, kas mūsdienu cilvēkam šķiet necivilizēti un briesmīgi, un vēl jo vairāk – kā to visu varēja saglabāt daudzu paaudžu laikā, ja nebija nekādu iespēju ne tikai elektroniskiem ierakstiem, foto fiksācijai vai vienkāršai rakstu valodai. Mūsu senči dzīvoja ne tikai, kā tagad moderni teikt, saskaņā ar dabu – viņi īstenībā bija dabas sastāvdaļa. Cilvēka mūža notikumi tika skatīti ciešā saistībā ar dabas ritiem – piedzima cilvēks, uzausa saule, parādījās gaisma, saule veica savu dienas gaitu, vakarā norietēja un iestājās tumsa, atnāca nāve. Vēl zīmīgāka ir cilvēka mūža gājuma posmu salīdzināšana ar gadalaikiem – pavasaris – dzīvība, viss mostas, visapkārt čum un ņudz jaunas dzīvības, viss zaļo, atplaukst un atdzīvojas; vasara – spēki pilnbriedā, dzīvība plūst pilnā sparā, viss ir iespējams; rudens – sāk ienākties dzīves augļi, nav vairs jāskrien un jācīnās, nu var gaidīt iesētās ražas augļus; ziema – klusais periods, kad laiks atcerēties pavasari, papriecāties par vasaras atmiņām, izmantot rudens ražu, pārlaist ziemu un gatavoties jaunam gaismas posmam, jaunam pavasarim, jaunai dzīvībai. Tieši tāpat norit arī cilvēka dzīve – bērnība, kad viss šķiet tik īsts, tik jauns, tik spēkpilns, jaunība – laiks, kad realizēt savu potenciālu, kad esi tik spēkpilns un varošs, un šķiet, ka visa šī pasaule radīta tieši tev; rudens, kad var atpūsties, baudīt sava darba augļus, vētīt graudus no pelavām un atstāt mantojumu nākamajām paaudzēm; visbeidzot, ziema – miers, tumsa, aukstums, nāve. Un pāri visam – dziļa ticība, ka pēc tam atkal būs pavasaris un vasara, atgriezīsies gaisma un dzīvība turpināsies. Par cilvēka mūžu un gadskārtu ritmu ir simtiem dainu, nostāstu, teiku un pasaku, kuras senči pārstāstīja no paaudzes paaudzē, aizveda uz otru Latvijas nostūri un bagātināja ar jauniem notikumiem, jaunām niansēm, jaunām krāsām. Tas nozīmē, ka cilvēka mūža ritums ir nemainīgs, tāpat kā dabas riti, bet stāstījums par tiem ir ļoti daudzveidīgs, bagāts niansēm un notikumiem. Kā gan atsijāt nebūtisko, kā atstāt nākamībai koncentrētu, īsu vēstījumu, ko nevar pārprast vai nepareizi iztulkot? Atbilde ir vienkārša – tās ir zīmes. Vienkārši simboli, kas nozīmē tieši konkrētu lietu, bez apraksta, bez niansēm, bez personīgā ieguldījuma. Un tas ir tik vienkārši – piemēram, Saules zīmes apzīmējumi visi ir apaļi priekšmeti, jo tas ir galvenais Saules raksturojums – Saules kustība debesīs. Pats vienkāršākais apzīmējums Saules zīmei ir parasts, ar vienu rokas vilcienu uzvelkams aplis. Šīs zīmes atvasinājumiem tieši tāpat – aplis un rotājums – puķes, staru formā, jo Saule taču rotājas, Saule ir dzīvība, Saule veic apaļu loku debesjumā un visās gadskārtās, ziemai sākoties, dodas atpūsties un pavasarī atgriežas. Atbilstoši gadskārtu skaitam – četras – Saules raksts ļoti bieži ir četrstūrains vai arī šis četrstūris ir paplašināts, ievērojot ģeometriju un simetriju. Tāpat arī citas zīmes vienkāršā un lakoniskā veidā izsaka parādības būtību – piemēram, Dieva zīme parasti tiek attēlota kā trijstūris vai kāsis, kura smaile norāda uz augšu, uz debesīm, simbolizējot debesu spēku, gaismu un mūžīgo tiekšanos augšup kā pasaules jumtu, zem kura visi dzīvojam. Dieva zīmi mūsu senči izmantojuši daudz un dažādos sadzīviskos priekšmetos un lietās – kaut vai māju jumtu formā, turklāt Dieva zīme ir ļoti daudzu citu zīmju pamats vai sastāvdaļa.