Ko darīt ar “tautiskajiem sūdiņiem”?

Pēdējo gadu laikā nevar nepamanīt, ka latviešu amatnieki  pievērsuši  uzmanību latvju zīmēm un plaši izmanto tās saviem izstrādājumiem. Droši vien vieni no populārākajiem ir adītās apaļšalles un koka latviskās zīmes. Pirms, šķiet, kādiem 5-6 gadiem, pamanot pirmās raibās šallītes un koka zīmes Ziemassvētku tirdziņos, tās šķita kā pavasara bezdelīgas – likās, sācies kaut kas skaists, latviskums pēkšņi uzplaucis kā brīnumpuķe – sarkanas, zilas, zaļas, tumši un gaiši pelēkas šallītes, medaini mirdzoši koka auseklīši, ugunskrusti, jumji  un Dieva zīme. Patiešām – kaut ko tādu pirms gadiem 30 nebija iespējams iedomāties – ja nu vienīgi ļoti pārdrošos sapņos.  Protams, kā vienmēr ap kādu jaunievedumu, bija arī kritika – vai tad nu tā varot, mūsu svētos simbolus likt uz sadzīviskiem priekšmetiem, izniekot to spēku sīkumos. Gadskārtu tirgi nākuši un gājuši, šalles un koka simboli joprojām aizņem ievērojamu nišu latviešu amatnieku darinājumos, turklāt papildus klāt nākušas citas lietas – sadzīves priekšmeti ar iegravētām vai iededzinātām latvju zīmēm (piemēram, gaļas dēlīši, koka kārbiņas, rotaļlietas u.c.), citi adījumi (cimdi, zeķes), māla trauki utt. Nesen kāds uz ironiskiem tekstiem pretendējošs portāls pat publicēja rakstu par to, ka amatnieki saražo “sūdiņus”, uzliek latvju zīmi un pārdod par nesamērīgi lielu naudu. Raksts izraisīja diezgan lielu ažiotāžu sociālajos tīklos – vieni metās aizstāvēt latvju zīmju izmantošanu jebkur, citi pavīpsnāja un ironizēja, vēl citi, iespējams, aizdomājās – tiešām, kā tad ir? Vai neesam vēl pārsātinājušies ar suvenīriem un sadzīves priekšmetiem, kurus grezno latvju zīmes? Vai tiešām – kas par daudz, tas par skādi? Apmeklējot kārtējo Ziemassvētku  vai Lieldienu,  vai Miķeļdienas tirgu, vai lielo Brīvdabas muzeja gadatirgu, var likties, ka nu jau tiešām par traku un katrs otrais stends pilns ar latvisku simbolu izdaiļotiem priekšmetiem. Tomēr – tirgus ir tirgus, protams, tieši te var novērot kādas preces vai preču grupas koncentrāciju, bet pircēji  katrs ar savu ieguvumu dodas uz savām mājām – tepat Latvijā, Eiropā, vai vēl tālāk, pāri okeānam – un kopā ar viņiem pasaulē dodas arī šallīte, krūzīte vai kas cits, greznots ar kādu no skaistajiem latvju zīmju simboliem. Un tad jau tā proporcija ir savādāka – ASV vai Francijā reti varēs ieraudzīt tik ierasto apaļšallīti vienkārši tāpat, uz ielas, izskrienot pēc rīta kafijas. No vienas puses – protams, jebkādu simbolu izmantošanai piemīt nedaudz  noslēpumainības, gribot negribot jāaizdomājas par vēsturi, ticējumiem, mistiskām lietām. No otras puses – tirgus pats sevi regulē un pieprasījums nosaka piedāvājumu – ja jau patiešām “latvisko sūdiņu” būtu par daudz, droši vien amatnieki un mākslinieki uz to reaģētu un kaut ko savā piedāvājumā mainītu. Un vēl – jāatceras, ka visiem simboliem ir sava nozīme un ja kāds konkrēts simbols vai simbolu grupa nes veiksmi, laimi, panākumus – kāpēc gan to neizmantot? Protams, te vietā jautājums – vai zinām, ko katrs simbols nozīmē un kādos gadījumos jāpielieto?  Vairumā gadījumu gan pārdevēji paskaidro, kāda nozīme ir zīmēm, turklāt visas izmantotās zīmes ir labvēlīgas – veiksmi, panākumus, spēku nesošas. Un kuram gan no mums ikdienā nenoderētu mazliet vairāk veiksmes? Mazliet vairāk spēka? Neliels uzmundrinājums? Nenoliedzami – visiem, arī skeptiķiem un kritizētājiem – un  iespējams, tieši viņiem visvairāk, tāpēc varbūt brīdī, kad viss kaitina un tā vien gribas pateikt ko indīgu par “tautiskajiem sūdiņiem”, vienkārši  jāiet un viens tāds jānopērk.