Pērkonkrusts

Domājot par latviešu zīmēm, nenoliedzami viena no vispopulārākajām ir ugunskrusts jeb pērkonkrusts. Mūsu senču dievību hierarhijā Pērkons bija varenākā un stiprākā dievība, jo, atbilstoši dabas spēkiem, nekas no Latvijas dabas procesiem senajiem latviešiem noteikti nelikās iespaidīgāks un biedējošāks nekā pērkons. Jāatzīst, lai arī sevi – kā mūsdienu sabiedrību – uzskatām par civilizētiem un izglītotiem cilvēkiem, pērkona dārdi reti kuru atstāj vienaldzīgu arī tagad. Personīgi man pērkona negaisa laikā ir liela vēlēšanās ielīst kaut kur – šaurā peles alā, pagrabā, vannas istabā, sliktākajā gadījumā vienkārši – zem gultas. Domāju, ka diezgan daudzi jūtas līdzīgi, lai gan to nekad skaļi neatzīs. Vai kāds brīnums, ka tādējādi šī zīme tiek uzskatīta ne tikai par vienu no populārākajām, bet arī par vienu no enerģētiski spēcīgākajām zīmēm? Cik lasīts, ir vairākas versijas par zīmes izcelšanos – t.i., zīmes izskatu, man visloģiskākā šķiet versija par sākotnēji statisku zīmi – krustu, kuram iegriežoties kustībā, papildus parādās leņķī noliekti gali. Manuprāt, tieši tas ir pērkonkrusta vēstījums – dzīves, Visuma, dabas procesu kustības neapturamība, turklāt ar pozitīvu vēstījumu. Ja dabas procesi notiek, dzīve virzās savu gaitu, cilvēka mūžs rit atbilstoši, dabas spēkiem palīdzot, un pērkonkrusts simbolizē un piesaista laimi, enerģiju, dzīvessparu. Attiecīgi – tik spēcīga zīme aizsargā no visa ļaunā, tieši tāpat, kā dabā pērkona negaiss izlādē elektrisko spriegumu atmosfērā – visi taču esam izjutuši, cik spiedīgs, smags un biezs gaiss ir pirms pērkona negaisa un cik viegli un brīvi elpot pēc tam. Atbilstoši zīmes spēkam, agrāk tā plaši izmantota dažādos dzīves notikumos – zīme adīta cimdos un zeķēs, austa jostās, segās un villainēs, izšūta kreklos un iegriezta gultas galā, ticot, ka valkātājs vai gulētājs tiks pasargāts no visa ļaunā. Diemžēl šī skaistā, simetriskā, spēcīgā zīme piedzīvojusi arī sliktus laikus – pagājušā gadsimta sākumā tā ļoti iepatikās vispirms komunistiem, kas to noskatīja Krievijas pirmskristietības kultūrā (jo, līdzīgi senlatviešu simbolikai, arī senās Krievzemes iedzīvotāji  izmantoja dabas simbolus un zīmes, tai skaitā arī pērkonkrustu). Mūsdienās daudzi nezina, ka komunisti izmantojuši šo zīmi pat uz naudaszīmēm, un, ja 1920-to gadu sākumā pērkonkrusts nebūtu nomainīts uz sarkano piecstūru zvaigzni, tad vēsture piešķirtu pavisam citu nozīmi šim simbolam. Lai nu kā – viens no 20-tā gadsimta asiņainajiem režīmiem tomēr sabojāja pērkonkrusta reputāciju uz 60-70 gadiem, kas mūžības ritumā ir vien nieka mirklis, bet pietiekami ilgs laiks cilvēka dzīvē. No sirds iepriecina tas, ka nu jau vairākus gadus varam vērot pērkonkrusta atgriešanos ikdienā – adījumos, audumos, dažādos grafiskajos ornamentos uz sadzīves priekšmetiem. Starp citu, šis lauciņš ir ļoti plašs – sākot no mazām nozīmītēm līdz pat ornamentiem uz auto. Droši vien pērkonkrustam (citās kultūrās savādāk sauktam) – kā jau enerģētiski spēcīgai zīmei – daudzos gadu simtos vai pat tūkstošos bijis ne viens vien gadījums, kad varaskāri tirāni iekārojuši šo simbolu, acīmredzot vēlēdamies iegūt paša Pērkona spēku. Gribētos ticēt, ka šai zīmei tiešām piemīt spēks, kas kalpo tikai pozitīvam nolūkam un šīs varas ņēmušas tādu pat galu kā nacisti un komunisti. Tieši tāpēc vajadzētu ieadīt kādu pērkonkrustu dēla zeķēm un izšūt meitas šallītē – lai aizsargā un attīra no visa ļaunā, lai pasargā dzīves ceļā un vienmēr – tāpat kā dabas procesos – lai viss notiek, lai ir kustība un līdz ar to arī attīstība.